Asinsvadu ultrasonoskopiskā izmeklēšana jeb dupleksdoplerogrāfija.

Krāsu dupleksdoplerogrāfija (tālāk tekstā DP) ir informatīvākā neinvazīvā maģistrālo asinsvadu- artēriju un vēnu izmeklēšanas metode. DP apvieno asinsvada sienas izvērtēšanu, lumena caurejamības un asins plūsmas un ātruma noteikšanu.

Artēriju sieniņas sastāv no trīs slāņiem, kuri katrs veic noteiktu funkciju. Asins plūsmas ātrumu ietekmē gan sienas iekšējā slāņa (intīmas) gludums, gan sieniņas tonuss, gan sirds kreisā kambara muskuļa spēks, ar kādu tas izmet asinis aortā, kā arī asinsvadu perifērā pretestība, ko nosaka attālāk novietoto asinsvadu stāvoklis un orgānu veselības stāvoklis. Plūsmas ātrumu ietekmē arī asins biezība.

DP metodi izmanto tādu saslimšanu gadījumos kā stenozējošā ateroskleroze, aneirismas, pseidoaneirismas, arteriovenozās fistulas (malformācijas), akūtas arteriālas un venozas trombozes, traumātiski asinsvadu bojājumi (disekcijas), kā arī hroniska vēnu mazspēja.

Viena no izplatītākajām artēriju saslimšanām ir ateroskleroze.

Tās attīstībā nozīme ir sekojošiem faktoriem:

-vielmaiņai;

-hormonālajam stāvoklim;

-hemodinamiskajam;

-neirogēnajam;

-vaskulārajam;

-pārmantojamībai un etniskai piederībai.

Patreiz tiek plaši diskutēts par aterosklerozes iekaisuma teoriju. Konstatēts, ka šo saslimšanu pavada hroniska iekaisuma simptomi: paaugstināts C reaktīvas olbaltums serumā, paaugstināts fibrinogēns, plazminogēns, pretiekaisuma citokinīni, kā arī leikocitoze. Par tradicionālajiem aterosklerozes riska faktoriem uzskata ne tikai vecumu, dzimumu (vīriešu), predispozīciju, dislipoproteinemiju, smēķēšanu (vairāk kā 10 cigaretes dienā), hipertenziju, cukura diabētu, aptaukošanos, bet arī tādus infekciju izraisītājus kā Chlamidia pneumoniae, Helicobacter pylori, cytomegalovirus, herpes simplex.

Aterosklerozes sākotnējās sonogrāfiskās pazīmes ir maģistrālo artēriju intīmas slāņa sabiezējums un nelīdzenums. Procesam progresējot, parādās piesienas uzslāņojumi- pangas, kas ar laiku sakaļķojas un sašaurina asinsvada lumenu. Pie šiem nelīdzenumiem var pieķerties un salipt trombocīti, kas veido asins trombus, kuri var atrauties no asinsvada sienas un migrēt uz distālajiem zariem, nosprostojot tos. Sevišķi bīstami tas ir miega artērijās, jo šādi trombi var izraisīt smadzeņu artēriju trombozi un smadzeņu insultu, sākot ar mikroinsultu, ja trombs ir neliels un nosprosto kādu no sīkajiem gala zariem līdz pat plašiem insultiem, kas skar lielu galvas smadzeņu baseinu. Ar ultrasonogrāfijas metodi var noteikt artērijas sašaurinājuma (stenozes) pakāpi. Tas ir svarīgi, lai izvēlētos pareizu tālākas ārstēšanas taktiku- vai nu tā būs konservatīva, vai nu ķirurģiska. Miega artēriju stenozes izraisa hroniskus smadzeņu asinsrites traucējumus. Prognostiski bīstami ir miega artēriju sašaurinājumi vairāk nekā 50-60% no asinsvada platuma.

Hroniski augšējo ekstremitāšu išēmiski traucējumi ir salīdzinoši retāk. Tie saistīti ar artēriju aterosklerozi, dažādas izcelsmes trombozēm, nespecifiskiem arterītiem, Reino sindromu. Sākotnējie išēmijas simptomi artēriju stenozēšanās gadījumā ir roku salšana, notirpums, parestēzijas. Slimībai progresējot, parādās sāpes, nespēks rokās pie fiziskas slodzes, pēc tam šie simptomi parādās jau miera stāvoklī, parādās muskuļu vājums un muskuļu massas samazināšanās. Tālāk seko audu trofikas traucējumi ar čūlām, roku cianozi, audu tūsku. Galējais iznākums ir gangrēna.

Apakšējo ekstremitāšu hroniski išēmiski traucējumi ir salīdzinoši biežāk, nekā augšējo ekstremitāšu gadījumā. To biežākie iemesli ir apakšējo ekstremitāšu artēriju ateroskleroze (ap 90% gadījumos), diabētiskās artropātijas, nespecifiskie aortoarterīti, posttraumātiskās un postemboliskās oklūzijas, iedzimtas asinsvadu patoloģijas.

Aterosklerozes gadījumā vizuālie un hemodinamiskie simptomi parādās, ja lumena sašaurinājums pārsniedz 60%. Viens no pirmajiem simptomiem ir intermitējošā klibošana. Sākotnēji tā parādās, noejot 200-1000 metrus. Pacientam sākas sāpes ikru muskuļos, kas pāriet pēc nelielas atpūtas. Slimībai progresējot, sāpes kļūst stiprākas un parādās pēc mazākas distances. Visbeidzot tās ir jau miera stāvoklī, parādās apakšējo ekstremitāšu vēsums un bālums, kā arī notirpums un visbeidzot trofiskās čūlas. Obliterējošas aterosklerozes galējais iznākums tāpat kā augšējās ekstremitātēs ir audu atmiršana jeb gangrēna. Tāpēc līdzko parādās pirmie šīs saslimšanas simptomi, pacientam savlaicīgi jāvēršas pie sava ģimenes ārsta, kurš novērtēs nepieciešamību veikt artēriju izmeklēšanu pie speciālista .

Latvijā bieži sastopama slimība ir hroniska vēnu mazspēja (HVM). Tās riska faktori ir vecums, dzimums (sievietes cieš no šīs slimības 2-3 reizes biežāk nekā vīrieši), atkārtotas grūtniecības, iedzimtība, profesija, kas saistīta ar ilgstošu stāvēšanu vai sēdēšanu, aptaukošanās.

Kāju vēnas tiek iedalītas virspusējās, dziļajās un perforatorās vēnās. Virspusējās vēnas savāc asinis no ādas un zemādas tauku slāņa. No tām asinis pa perforatorajām vēnām ieplūst dziļajās vēnās un pa tām atplūst uz sirdi. Dziļās vēnas savāc asinis no muskuļiem un citām dziļajām struktūrām. Vēnās ir vārstulīši, kuri nodrošina asins plūsmu uz sirdi, nepieļaujot atvilni jeb plūsmu atpakaļ uz perifēriju sirds pauzes laikā. Vārstuļi perforatorajās vēnās nodrošina asiņu plūsmu no virspusējām vēnām uz dziļajām. Asins atplūdi no kājām vēnās nodrošina galvenokārt apakšstilba muskuļu darbība, mazākā pakāpē augšstilba muskuļi un locītavas.

Stāvot, venozais spiediens apakšstilbā ievērojami pieaug, bet darbojoties muskuļu un locītavu sūkņiem, asinis tiek atpumpētas uz sirdi.

Virspusējo vēnu vārstuļu mazspējas gadījumā asins plūsma tajās kļūst pretēja, kamēr pakāpeniski tiek bojāti arī perforatoro vēnu vārstuļi. Dziļo vēnu izolēta vai kombinēta mazspēja rada vēl lielāku asins atvilni kājā. Pieaugot spiedienam dziļajās vēnās, plūsma caur perforatorajām vēnām kļūst pretēja- tagad tā ir no dziļajām vēnām uz virspusējām. To sauc par perforatoro vēnu inkompetenci.

Biežākās sūdzības HVM gadījumā ir paplašinātas virspusējās vēnas, sāpīgums, nogurums, dedzināšanas sajūta kājās, tūska, kas pieaug vakarā, bet mazinās paceļot kājas un atpūtinot tās, vai arī valkājot elastīgas zeķes vai saites. Vēlāk pievienojas nieze, nakts krampji, ādas hiperpigmentācija, ekzēma, čūlas.

HVM diagnostikā svarīgi noteikt iespējamo vēnu nosprostojumu, atvilni vai arī abu patoloģiju kombināciju. Dupleksdoplerogrāfija apvieno melnbalto sonogrāfijas attēlu ar krāsu, akustisko un spektrāldoplerogrāfijām. Agrāk, kad DP pieejamība bija ierobežota, pielietoja tādas diagnostikas metodes, kā akustiskā vai spektrāldoplerogrāfija. Akustiskā doplerogrāfija ir vienkāršāka izmeklēšanas metode, kur asins plūsmu nosaka tikai ar skaņas signālu, bet spektrāldoplerogrāfijas gadījumā, plūsma tiek attēlota uz ekrāna līknes veidā. Abu šo metožu trūkums ir tas, ka netiek vizualizēts pats asinsvads, tāpēc dažkārt rodas grūtības atšķirt dziļās vēnas plūsmas signālu no virpusējās.

Šobrīd kvalitatīvas ultrasonogrāfijas aparatūras pieejamība Latvijā ir ievērojami uzlabojusies, tāpēc dupleksdoplerogrāfija, ko veic pieredzējis speciālists, uzskatāma par visinformatīvāko kāju vēnu neinvazīvo izmeklēšanas metodi, ar kuras palīdzību tiek noteikta vēnu caurejamība un trombi, venozais atvilnis, atrastas un izvērtētas perforatorās vēnas, tiek izvērtētas asinsvada sienas un asins plūsmas ātrums. Vēnu caurejamību nosaka, pacientam atrodoties guļus. Lai radītu venozo plūsmu, saspiež kājas muskuļus lejpus izmeklējamajai vietai. Toties venozo atvilni nosaka, pacientam atrodoties stāvus. Par atvilni uzskata asiņu plūsmu pretēji normālai vēnu asins plūsmai. Vēnu vārstuļi aizverās sekundes desmitdaļās, tāpēc atvilnis, kas lielāks par 0.5 sekundēm, virspusējās un dziļās vēnās uzskatāms par novirzi no normas, izņemot kopējo augšstilba vēnu, kurā par patoloģisku uzskatāms atvilnis, kas lielāks par 1.2 sekundēm. Ļoti svarīgi ir veikt precīzu vēnu izmeklēšanu gan stāvus, gan guļus stāvoklī- pretējā gadījumā diagnostika ir neprecīza. Lai noteiktu indikācijas ķirurģiskai operācijai, kā arī operācijas apjomu, nepieciešams noteikt gan bojātās vēnas segmentu, gan atviļņa ilgumu.