Author: Administrators

Krāsu dupleksdoplerogrāfija (tālāk tekstā DP) ir informatīvākā neinvazīvā maģistrālo asinsvadu- artēriju un vēnu izmeklēšanas metode. DP apvieno asinsvada sienas izvērtēšanu, lumena caurejamības un asins plūsmas un ātruma noteikšanu.

Artēriju sieniņas sastāv no trīs slāņiem, kuri katrs veic noteiktu funkciju. Asins plūsmas ātrumu ietekmē gan sienas iekšējā slāņa (intīmas) gludums, gan sieniņas tonuss, gan sirds kreisā kambara muskuļa spēks, ar kādu tas izmet asinis aortā, kā arī asinsvadu perifērā pretestība, ko nosaka attālāk novietoto asinsvadu stāvoklis un orgānu veselības stāvoklis. Plūsmas ātrumu ietekmē arī asins biezība.

DP metodi izmanto tādu saslimšanu gadījumos kā stenozējošā ateroskleroze, aneirismas, pseidoaneirismas, arteriovenozās fistulas (malformācijas), akūtas arteriālas un venozas trombozes, traumātiski asinsvadu bojājumi (disekcijas), kā arī hroniska vēnu mazspēja.

Viena no izplatītākajām artēriju saslimšanām ir ateroskleroze.

Tās attīstībā nozīme ir sekojošiem faktoriem:

-vielmaiņai;

-hormonālajam stāvoklim;

-hemodinamiskajam;

-neirogēnajam;

-vaskulārajam;

-pārmantojamībai un etniskai piederībai.

Patreiz tiek plaši diskutēts par aterosklerozes iekaisuma teoriju. Konstatēts, ka šo saslimšanu pavada hroniska iekaisuma simptomi: paaugstināts C reaktīvas olbaltums serumā, paaugstināts fibrinogēns, plazminogēns, pretiekaisuma citokinīni, kā arī leikocitoze. Par tradicionālajiem aterosklerozes riska faktoriem uzskata ne tikai vecumu, dzimumu (vīriešu), predispozīciju, dislipoproteinemiju, smēķēšanu (vairāk kā 10 cigaretes dienā), hipertenziju, cukura diabētu, aptaukošanos, bet arī tādus infekciju izraisītājus kā Chlamidia pneumoniae, Helicobacter pylori, cytomegalovirus, herpes simplex.

Aterosklerozes sākotnējās sonogrāfiskās pazīmes ir maģistrālo artēriju intīmas slāņa sabiezējums un nelīdzenums. Procesam progresējot, parādās piesienas uzslāņojumi- pangas, kas ar laiku sakaļķojas un sašaurina asinsvada lumenu. Pie šiem nelīdzenumiem var pieķerties un salipt trombocīti, kas veido asins trombus, kuri var atrauties no asinsvada sienas un migrēt uz distālajiem zariem, nosprostojot tos. Sevišķi bīstami tas ir miega artērijās, jo šādi trombi var izraisīt smadzeņu artēriju trombozi un smadzeņu insultu, sākot ar mikroinsultu, ja trombs ir neliels un nosprosto kādu no sīkajiem gala zariem līdz pat plašiem insultiem, kas skar lielu galvas smadzeņu baseinu. Ar ultrasonogrāfijas metodi var noteikt artērijas sašaurinājuma (stenozes) pakāpi. Tas ir svarīgi, lai izvēlētos pareizu tālākas ārstēšanas taktiku- vai nu tā būs konservatīva, vai nu ķirurģiska. Miega artēriju stenozes izraisa hroniskus smadzeņu asinsrites traucējumus. Prognostiski bīstami ir miega artēriju sašaurinājumi vairāk nekā 50-60% no asinsvada platuma.

Hroniski augšējo ekstremitāšu išēmiski traucējumi ir salīdzinoši retāk. Tie saistīti ar artēriju aterosklerozi, dažādas izcelsmes trombozēm, nespecifiskiem arterītiem, Reino sindromu. Sākotnējie išēmijas simptomi artēriju stenozēšanās gadījumā ir roku salšana, notirpums, parestēzijas. Slimībai progresējot, parādās sāpes, nespēks rokās pie fiziskas slodzes, pēc tam šie simptomi parādās jau miera stāvoklī, parādās muskuļu vājums un muskuļu massas samazināšanās. Tālāk seko audu trofikas traucējumi ar čūlām, roku cianozi, audu tūsku. Galējais iznākums ir gangrēna.

Apakšējo ekstremitāšu hroniski išēmiski traucējumi ir salīdzinoši biežāk, nekā augšējo ekstremitāšu gadījumā. To biežākie iemesli ir apakšējo ekstremitāšu artēriju ateroskleroze (ap 90% gadījumos), diabētiskās artropātijas, nespecifiskie aortoarterīti, posttraumātiskās un postemboliskās oklūzijas, iedzimtas asinsvadu patoloģijas.

Aterosklerozes gadījumā vizuālie un hemodinamiskie simptomi parādās, ja lumena sašaurinājums pārsniedz 60%. Viens no pirmajiem simptomiem ir intermitējošā klibošana. Sākotnēji tā parādās, noejot 200-1000 metrus. Pacientam sākas sāpes ikru muskuļos, kas pāriet pēc nelielas atpūtas. Slimībai progresējot, sāpes kļūst stiprākas un parādās pēc mazākas distances. Visbeidzot tās ir jau miera stāvoklī, parādās apakšējo ekstremitāšu vēsums un bālums, kā arī notirpums un visbeidzot trofiskās čūlas. Obliterējošas aterosklerozes galējais iznākums tāpat kā augšējās ekstremitātēs ir audu atmiršana jeb gangrēna. Tāpēc līdzko parādās pirmie šīs saslimšanas simptomi, pacientam savlaicīgi jāvēršas pie sava ģimenes ārsta, kurš novērtēs nepieciešamību veikt artēriju izmeklēšanu pie speciālista .

Latvijā bieži sastopama slimība ir hroniska vēnu mazspēja (HVM). Tās riska faktori ir vecums, dzimums (sievietes cieš no šīs slimības 2-3 reizes biežāk nekā vīrieši), atkārtotas grūtniecības, iedzimtība, profesija, kas saistīta ar ilgstošu stāvēšanu vai sēdēšanu, aptaukošanās.

Kāju vēnas tiek iedalītas virspusējās, dziļajās un perforatorās vēnās. Virspusējās vēnas savāc asinis no ādas un zemādas tauku slāņa. No tām asinis pa perforatorajām vēnām ieplūst dziļajās vēnās un pa tām atplūst uz sirdi. Dziļās vēnas savāc asinis no muskuļiem un citām dziļajām struktūrām. Vēnās ir vārstulīši, kuri nodrošina asins plūsmu uz sirdi, nepieļaujot atvilni jeb plūsmu atpakaļ uz perifēriju sirds pauzes laikā. Vārstuļi perforatorajās vēnās nodrošina asiņu plūsmu no virspusējām vēnām uz dziļajām. Asins atplūdi no kājām vēnās nodrošina galvenokārt apakšstilba muskuļu darbība, mazākā pakāpē augšstilba muskuļi un locītavas.

Stāvot, venozais spiediens apakšstilbā ievērojami pieaug, bet darbojoties muskuļu un locītavu sūkņiem, asinis tiek atpumpētas uz sirdi.

Virspusējo vēnu vārstuļu mazspējas gadījumā asins plūsma tajās kļūst pretēja, kamēr pakāpeniski tiek bojāti arī perforatoro vēnu vārstuļi. Dziļo vēnu izolēta vai kombinēta mazspēja rada vēl lielāku asins atvilni kājā. Pieaugot spiedienam dziļajās vēnās, plūsma caur perforatorajām vēnām kļūst pretēja- tagad tā ir no dziļajām vēnām uz virspusējām. To sauc par perforatoro vēnu inkompetenci.

Biežākās sūdzības HVM gadījumā ir paplašinātas virspusējās vēnas, sāpīgums, nogurums, dedzināšanas sajūta kājās, tūska, kas pieaug vakarā, bet mazinās paceļot kājas un atpūtinot tās, vai arī valkājot elastīgas zeķes vai saites. Vēlāk pievienojas nieze, nakts krampji, ādas hiperpigmentācija, ekzēma, čūlas.

HVM diagnostikā svarīgi noteikt iespējamo vēnu nosprostojumu, atvilni vai arī abu patoloģiju kombināciju. Dupleksdoplerogrāfija apvieno melnbalto sonogrāfijas attēlu ar krāsu, akustisko un spektrāldoplerogrāfijām. Agrāk, kad DP pieejamība bija ierobežota, pielietoja tādas diagnostikas metodes, kā akustiskā vai spektrāldoplerogrāfija. Akustiskā doplerogrāfija ir vienkāršāka izmeklēšanas metode, kur asins plūsmu nosaka tikai ar skaņas signālu, bet spektrāldoplerogrāfijas gadījumā, plūsma tiek attēlota uz ekrāna līknes veidā. Abu šo metožu trūkums ir tas, ka netiek vizualizēts pats asinsvads, tāpēc dažkārt rodas grūtības atšķirt dziļās vēnas plūsmas signālu no virpusējās.

Šobrīd kvalitatīvas ultrasonogrāfijas aparatūras pieejamība Latvijā ir ievērojami uzlabojusies, tāpēc dupleksdoplerogrāfija, ko veic pieredzējis speciālists, uzskatāma par visinformatīvāko kāju vēnu neinvazīvo izmeklēšanas metodi, ar kuras palīdzību tiek noteikta vēnu caurejamība un trombi, venozais atvilnis, atrastas un izvērtētas perforatorās vēnas, tiek izvērtētas asinsvada sienas un asins plūsmas ātrums. Vēnu caurejamību nosaka, pacientam atrodoties guļus. Lai radītu venozo plūsmu, saspiež kājas muskuļus lejpus izmeklējamajai vietai. Toties venozo atvilni nosaka, pacientam atrodoties stāvus. Par atvilni uzskata asiņu plūsmu pretēji normālai vēnu asins plūsmai. Vēnu vārstuļi aizverās sekundes desmitdaļās, tāpēc atvilnis, kas lielāks par 0.5 sekundēm, virspusējās un dziļās vēnās uzskatāms par novirzi no normas, izņemot kopējo augšstilba vēnu, kurā par patoloģisku uzskatāms atvilnis, kas lielāks par 1.2 sekundēm. Ļoti svarīgi ir veikt precīzu vēnu izmeklēšanu gan stāvus, gan guļus stāvoklī- pretējā gadījumā diagnostika ir neprecīza. Lai noteiktu indikācijas ķirurģiskai operācijai, kā arī operācijas apjomu, nepieciešams noteikt gan bojātās vēnas segmentu, gan atviļņa ilgumu.

Ultrasonogrāfijas metode, kā viena no vizuālās diagnostikas metodēm, raksturīga ar salīdzinoši nelielo izmaksu līmeni, pieejamību, nesāpīgumu (kas nav mazsvarīgi- īpaši bērniem), savukārt augsti profesināls ārsts jums ieteiks kādu no vēlamajiem diagnozes precizēšanas izmeklējumu veidiem (magnētiskā rezonanse, datortomogrāfija), ja tādi būs nepieciešami, kā arī ieteiks labākos speciālistus, pamatojotie uz ilgtermiņa pieredzi un sadarbību.

Ar ultrasonogrāfijas metodi var izmeklēt sekojošus vēdera dobuma orgānus- aknas, žults pūsli, aizkuņģa dziedzeri, liesu, nieres, urīnpūsli un prostatu (vīriešiem)- blīvos vai šķidrumu saturošos orgānus.

Šķidrumu saturošiem orgāniem kā žultspūslis un urīnpūslis ir nozīmīgi izvērtēt sieniņas biezumu, tās vienmērīgumu. Hronisku iekaisumu gadījumos tā kļūst biezāka, nelīdzena, savukārt akūtu iekaisumu gadījumos, kā piemēram, holecistīts- sieniņa ir trīsslāņaina, ir iespējams noteikt šķidrumu vai infiltrātu ap to. Būtiski ir vizualizēt piesienas veidojumus- polipus vai citus labdabīgus vai ļaundabīgus veidojumus, kuriem ir savas ultrasonogrāfiskās pazīmes, saskaņā ar kurām var spriest par tā dabu un diagnozi. Žultspūšļa vai urīnpūšļa lumenā iespējams novērtēt arī ar sieniņu nesaistītas struktūras- akmeņus, smiltis vai citas sīkas struktūras, kuras diagnosticē žultspūšļa vai urīnpūšļa iekaisumu gadījumos. Ar ultrasonogrāfijas metodi iespējams vizualizēt sabiezētu žulti (sladžu). Urīnpūšļa slimību gadījumā iespējams novērtēt tā funkciju, nosakot atlieku urīnu pēc mikcijas (urīna pilnīgas izvadīšanas), normas gadījumā pūslim jābūt tukšam. Atlieku urīns liecina vai nu par paša urīnpūšļa tonusa izmaiņām, vai arī par atteces traucējumiem citu orgānu stāvokļa dēļ, kā piemēram, prostatas labdabīgu vai ļaundabīgu audzēju gadījumos, kā arī citu prostatas saslimšanu gadījumos vīriešiem.

Aknas ir viens no lielākajiem vēdera dobuma blīvajiem orgāniem. Ar ultrasonogrāfijas metodi iespējams izvērtēt tās struktūru. spriest par tās blīvumu- ehogenitāti, kura ievērojami ir paaugstināta pie aknu aptaukošanās procesiem, bet ievērojami pazemināta pie akūtiem iekaisumiem, piemēram, akūtu hepatītu gadījumos. Par aknu audu elasticitāti var spriest pēc asins plūsmas aknu vēnā- normā tai ir trīsfāzisks raksturs. Ja šī plūsma aknu vēnā kļūst divfāziska vai monofāziska, tas liecina par aknu audu elasticitātes pazemināšanos, kas parasti notiek aknu aptaukošanās, hronisku hepatītu vai aknu cirozes gadījumos. Aknās iespējams diagnosticēt jebkuru tilpuma procesu- tās var būt aknu cistas, solitāri veidojumi- labdabīgi vai ļaundabīgi aknu audzēji, metastāzes. Ar ultraskaņas izmeklēšanas metodi var tikt vizualizēti lokāli iekaisuma perēkļi- abscesi. Ir būtiski izvērtēt aknu apjomu- vai nav orgāna sarukuma pazīmes, kā arī vizualizēt orgāna malas- vai tās ir līdzenas vai nelīdzenas. Ar ultrasonogrāfijas metodi var vizualizēt aknu žults vadus un kopējo žults vadu- vai tie ir normāla platuma, vai to lumenā nav kāda sveša struktūra, piemēram, akmeņi vai arī audzēji. Tāpat var izvērtēt aknu vārtu asinsvadu stāvokli, piemēram paplašināta portālā (aknu vārtu) vēna var netieši norādīt uz sirds slimībām vai aknu audu elasticitātes pazemināšanos cirozes gadījumā, kad pieaug pretestība pašās aknās. Izmantojot doplerogrāfijas metodi, tiek mērītas gan lielo, gan mazo asinvadu plūsmas, kas ļauj precizēt diagnozi saslimšanu gadījumos. Doplerogrāfija ir asinsvadu izmeklēšana ar ultrasonogrāfijas metodi, kura reģistrē asins plūsmas virzienu un ātrumu asinsvados. Speciālists novērtē plūsmas raksturu, kas ļauj spriest (noteikt diagnozi) par slimības izraisītām pārmaiņām un funkcionālo stāvokli asinsvados, kā arī ļauj spriest par orgāna vai audzēja apasiņošanas raksturu.

Aizkuņģa dziedzeris ir orgāns, kas novietots aiz kuņģa, tā galviņa sasniedz aknu vārtus, bet astes daļa atrodas tuvu liesai. Ar ultrasonogrāfijas metodi iespējams diagnosticēt aizkuņģa dziedzera akūtus un hroniskus iekaisumus, tilpuma procesus- cistas, labdabīgus vai ļaundabīgus audzējus.Tā izmeklēšanu visbiežāk apgrūtina zarnu gāzes, tāpēc cilvēkiem, kuri cieš no meteorisma, būtu vēlams dažas dienas pirms izmeklēšanas lietot uzturā pārtiku, kas nerada zarnu uzpūšanos. Ārsti rekomendē lietot aktivēto ogli (bezrecepšu medikaments, kas saista un izvada no organisma dažādas toksiskas vielas).

Nieres ir pāra orgāns, kas novietotas tuvāk mugurējai sienai retroperitoneālajā telpā (tas ir aiz vēderplēves dobuma). Ar ultraskaņas metodes palīdzību iespējams noteikt nieru izmērus, izvērtēt tās ārējo kontūru, noteikt funkcionālo slāņu (centrālās zonas un parenhīmas) attiecības, kuras izmainās akūtu un hronisku iekaisumu gadījumā. Tāpat var izvērtēt nieru bļodiņu stāvokli, vai tās nav paplašinātas sakarā ar mehānisku nosprostojumu, kas rada urīna atteces traucējumus. Tie var būt akmeņi urīnceļos, audzēji pašā urīnvadā vai urīnpūslī, kā arī ārpus urīnsistēmas novietoti audzēji, kas nospiež urīnvadus. Sievietēm biežāk tie ir ginekoloģiskas dabas, turpretī vīriešiem- prostatas audzēji, bet var būt arī citas izcelsmes audzēji. Nereti urīna atteces traucējumi rodas grūtniecēm trešajā grūtniecības trimestrī. Tāpat nierēs sonogrāfiski var konstatēt cistas vai solitārus veidojumus, nierakmeņus, noteikt iedzimtas nieru patoloģijas. Ir svarīgi novērtēt virsnieru rajonus, jo arī tajos var veidoties audzēji vai citas izmaiņas.

Prostata jeb priekšdziedzeris ir orgāns, kas vīriešiem novietots zem urīnpūšļa. Caur tā centrālo daļu iet urīnizvadkanāls. Palielinoties priekšdziedzerim, var tikt nospiests urīnizvadkanāls, un rodas urīna retence jeb aizture, kas klīniski izpaužās kā bieža urinācija, arī naktīs, urīna strūkla kļūst vājāka. Prostatas palielināšanos var izraisīt gan labdabīgi procesi, kā piemēram, adenoma, gan arī tāda ļaundabīga saslimšana kā priekšdziedzera vēzis. Tāpēc ir svarīgi apmeklēt ārstu, lai laicīgi diagnosticētu slimību, jo no savlaicīgas ārstēšanas atkarīgs cilvēka dzīves ilgums un dzīves kvalitāte. Ar ultrasonogrāfijas metodi tāpat var noteikt arī iekaisīgus procesus priekšdziedzerī.

Liesa pieskaitāma pie asins radošiem orgāniem un tā novietota kreisajā paribē. Ar ultrasonogrāfijas metodi var noteikt tās izmērus, ārējās kontūras gludumu, struktūras izmaiņas. Sevišķi svarīgi tas ir asins saslimšanu gadījumos.

Vēdera dobumā var veidoties audzēji, kas nav saistīti ar iepriekš minētajiem orgāniem. Tie var būt veidojumi, kas atrodas retroperitoneālajā telpā, ar nervu sistēmu saistīti audzēji, palielināti limfmezgli vai ar limfātisko sistēmu saistītie audzēji, vēderplēves veidojumi un citi. Tāpat var noteikt brīvu šķidrumu vēdera dobumā (ascītu) sirds mazspējas slimniekiem un onkoloģisku slimību pacientiem.

Ultrasonogrāfijas metodei liela nozīme ir vēdera traumu gadījumos. Ar tās palīdzību veiksmīgi var konstatēt iekšējo orgānu plīsumus, saasiņojumus orgānos vai vēdera dobumā, brīvu gaisu vēdera dobumā, kas liecina par kuņģa vai zarnu plīsumu.

Orgānus, kas satur gaisu un gāzes (kā zarnas un kuņģis) sonogrāfiski nevar pilnībā izvērtēt, jo rodas attēla kropļojumi un artefakti. Ir apgrūtināta pilnvērtīga šādu orgānu ultraskaņas izmeklēšanas diagnostika. Taču bieži ir iespējama vizuālā dignostika dažāda lieluma veidojumiem zarnu vai kuņģa sienā, kā arī priekšējās sienas sabiezējumiem, kas rada aizdomas par šo orgānu saslimšanu. Tādejādi pacientam mērķtiecīgi tiek nozīmēts precīzāks izmeklējums vai cita izmeklējuma metode, piemēram- fibrogastroskopija vai kolonoskopija. Nereti ar sonogrāfijas metodi var diagnosticēt aklās zarnas piedēkļa iekaisumu, par ko liecina piedēkļa sienas sabiezējums un tūska, šķidrums vai infiltrāts ap to. Svarīgi tas ir bērnu izmeklēšanā, izmantojot ultrasonogrāfiju kā neinvazīvu metodi apendicīta diagnostikā. Izmeklējumu rezultāti ir labāki bērniem, jo viņiem ir samērā plāna vēdera priekšējā siena un retāk ir izteikts meteorisms (pastiprināta gāzu veidošanās zarnās ) nekā pieaugušajiem.

Lai jums laba veselība!

Ar cieņu,

ārsts- radiologs Ināra Atteka.

Ināra Atteka, ārste radioloģe

Ultrasonogrāfija medicīnā ir kļuvusi par efektīvu un stabilu izmeklēšanas metodi. Tā paver iespējas ārstiem ātrāk un precīzāk noteikt diagnozi un veiksmīgāk ārstēt pacientus.

Jau pierasts, ka ultrasonoskopijā var izmeklēt vēdera iekšējos orgānus, vairogdziedzeri, piena dziedzerus, mazā iegurņa orgānus, veikt augļa ultrasonoskopiju, kā arī arī pārbaudīt asinsvadu un sirds veselību. Attīstoties jaunām tehnoloģijām, rodas iespēja veikt arī citus izmeklējumus, piemēram kustību aparāta ultrasonogrāfiju, tas ir, locītavu un muskuļu sistēmas diagnostiku. Ļoti liela nozīme ir ārsta detalizētām zināšanām par anatomiju, tehniku, par artefaktiem, interpretācijai par normālu un anormālu struktūru.

Ultrasonogrāfija ieteicama šādos gadījumos:

* pēc akūtas vai hroniskas traumas,

* locītavu, to saišu un cīpslu akūtu vai hronisku iekaisumu gadījumā,

* sistēmisku slimību, piemēram, reimatoīdā artrīta gadījumā,

* ja ir neskaidras izcelsmes akūtas vai hroniskas sāpes,

* ja ir kustību ierobežojumi,

* ja palielinās locītavu apjoms,

* jaundzimušiem bērniem — ja ir aizdomas par gūžu locītavas attīstības traucējumiem jeb displāziju,

* muskuļu sāpju gadījumā,

* ja palpē veidojumus muskuļu rajonā.

Ultraskaņas diagnostika locītavās dod iespēju jau agrīnā stadijā noteikt iekaisumus un destruktīvas izmaiņas, vizualizēt šķidrumu locītavās. Sevišķi liela nozīme ultrasonogrāfijai ir traumu gadījumos, kad precīzi var diagnosticēt saišu, cīpslu un muskuļu bojājumus. Ātri un pareizi ārstējot pacientu, traumu sekas var būt mazākas.

Viena no komplicētākajām locītavām ir plecu locītava. Tajā kustības notiek trīs plaknēs — vertikālā, horizontālā un sagitālā plaknē. Traumu gadījumā var tikt pārrauta kāda no saitēm vai cīpslām, kas nodrošina pleca locītavas stabilitāti, radot, pirmkārt, sāpes, otrkārt, — kustību traucējumus un ierobežojumus locītavā. Nereti cilvēks šādu traumu neņem vērā un nevēršas pie ārsta, jo kustību traucējumi sākotnēji var nebūt izteikti. Nesaņemot palīdzību, bojājumu vietās veidojas sarētojumi, iekaisumi; pat neliela traumatizācija var radīt pilnīgu šo struktūru plīsumu, un tad ārstēšana ir daudz sarežģītāka nekā tūlīt pēc traumas.

Viena no ceļu locītavas īpatnībām ir tā saucamās Beikera cistas, kas veidojas mīkstajos audos paceles bedrītē, radot pilnuma sajūtu, stīvumu locītavā un, protams, arī sāpes. Laikus diagnosticējot cistu ar ultrasonogrāfu un ārstējot to, var izvairīties no nopietniem veselības traucējumiem, jo Beikera cistas mēdz plīst, radot akūtas sāpes locītas apvidū un apakšstilbā, kā arī sastrutot.

Ar ultraskaņas metodi var spriest arī par ceļu locītavu menisku bojājumiem, kurus nereti nevar diagnosticēt rentgenogrammās.

Ultraskaņas metode svarīgs palīgs ir plaukstas karpālā kanāla sindroma gadījumā. Cīpslu iekaisuma gadījumā, uzkrājoties šķidrumam ap tām, tiek saspiesti asinsvadi un nervi, radot gan stipras sāpes, gan spēka un kustību traucējumus plaukstā līdz pat pilnīgam to notirpumam.

Reimatoīdo artrītu gadījumā locītavu somiņās un to kabatās veidojas dzidrs šķidrums, kas ultrasonogrāfiskajā attēlā redzams kā viendabīgs saturs. Ar laiku tas kļūst biezāks un neviendabīgs, kā arī veidojas kaulu kontūras defekti jeb kaulu erozijas. Ultrasonogrāfijā var redzēt arī garo stobra kaulu un ribu lūzumus.

Traumu gadījumos svarīgi ir noteikt, vai noticis muskuļu plīsums, ko ļoti labi iespējams diagnosticēt ar ultraskaņas metodi. Tāpat — vai ir noticis pilns muskuļa plīsums vai daļējs, un ārsts var vieglāk izvērtēt, vai nepieciešama operatīva iejaukšanās. Var diagnosticēt arī asinsizplūdumus muskuļos vai citos mīkstajos audos.

Ultrasonogrāfija kā pirmā diagnostikas metode ir veicama zīdaiņiem ar aizdomām par iedzimtu gūžas locītavas mežģījumu jeb displāziju. Ar to var ne tikai diagnosticēt šo slimību, bet arī noteikt displāzijas pakāpi, lai izvēlētos pareizo ārstēšanas metodi.

Piena dziedzeru izmeklēšanas pamatmetodes ir ultrasonogrāfija un mammogrāfija. Meitenēm un jaunām sievietēm krūtis izmeklē sonoskopiski, bet no 40 gadu vecuma kā pirmo metodi pielieto mammogrāfiju, bet kā palīgmetodi- ultrasonogrāfiju.

Kāpēc tad meitenēm un jaunām sievietēm diagnostiku sāk ar ultraskaņu, nevis ar mammogrāfiju?

Mammogrāfija ir izmeklēšanas metode, kurā tiek izmantots rentgenstarojums, kas, lai arī jaunajās aparatūrās ir neliels, ir kaitīgs cilvēka organismam. Tādēļ jaunas meitenes un sievietes reproduktīvā vecumā būtu ieteicams pēc iespējas pasargāt no šī kaitīgā starojuma. Svarīgi, ka krūts vēža saslimstība jaunām sievietēm ir salīdzinoši neliela. Taču jāievēro, ka pēdējos gados arī krūts vēzis kļūst arvien “jaunāks”. Tādejādi arī jaunām sievietēm var tikt veikta mammogrāfija, ja tas ir nepieciešams. To nosaka speciālists. Ja ultrasonogrāfijā rodas aizdomas par krūts dziedzera vēzi, tad tā tiek veikta obligāti.

Krūts vēža profilakses nolūkos mammogrāfiju ieteicams veikt reizi divos gados. Ja ir aizdomas par jaunveidojumu krūtī, tad to, protams, izdara nekavējoties. Patreiz mammogrāfijas skrīnings sievietēm no 50 līdz 69 gadu vecumam ir valsts programma. Taču ne visas sievietes to izmanto. Tas gan bieži ir saistīts ar ekonomiskām grūtībām, jo ne katra sieviete var nokļūt līdz vietai, kur var veikt mammogrāfijas izmeklējumus, jo, piemēram, Saldū jau daudzus gadus nav pieejami mammogrāfijas izmeklējumi. Tādejādi sievietēm, lai veiktu valsts apmaksāto izmeklējumu, jādodas uz Dobeli, Liepāju, Jelgavu, Rīgu vai vēl kādu citu pilsētu, kur šie izmeklējumi ir pieejami. Pārvietojamā mammogrāfa pakalpojumi ir nepietiekami, lai aptvertu visu kontingentu. Jāievēro, ka sievietēm, kurām vēl nav iestājusies menopauze, šis izmeklējums ir veicams noteiktās menstruālā cikla dienās.

Ja mammogrāfijā tiek atklāts veidojums krūtī, obligāti jāveic ultrasonogrāfijas izmeklēšana, jo katrai metodei ir sava attēla veidošanās specifika. Tā jebkurš blīvs objekts mammogrāfijā redzams kā gaišs aizēnojums, bet ultrasonogrāfijā, pateicoties dažādu veidojumu blīvumam, to izskats atšķiras. Tādejādi gan cista, gan labdabīgs veidojums- fibradenoma, rentgenuzņēmumā nav diferencējami viens no otra, turpretī ultrasonogrāfijas attēlā cista ir melna, bet fibradenoma būs gaišāka par cistu, toties tumšāka par dziedzeraudiem.

Abām metodēm ir arī savas attēla īpatnības, kas ļauj ārstam veikt diagnostiku un noteikt- vai jaunveidojums ir labdabīgs, vai arī ļaundabīgs. Par to spriež gan pēc veidojuma formas, gan kontūras, gan struktūras. Labdabīgie veidojumi- kā cistas un fibradenomas tiek novēroti noteiktā laika periodā. Ja tie nemaina savu formu, struktūru un strauji nepalielinās, tad tos nesteidzas operēt, jo jebkura krūts dziedzera traumatizācija var provocēt vēža attīstību. Ja mammogrāfijas vai ultrasonogrāfijas diagnostikā rodas aizdomas par ļaundabīgu procesu, tad nekavējoties paciente tiek sūtīta padziļinātai onkologiskai izmeklēšanai. Veicot biopsiju, tiek nodrošināta veidojuma šūnu histoloģiska izmeklēšana.

Attīstoties ultrasonogrāfijas tehnoloģijām, aizvien mazāki veidojumi tiek diagnosticēti krūts saslimšanu gadījumā. Var rasties jautājums, kāpēc sievietēm jāstaro krūtis ar mammogrāfijas metodi, ja vēzi jau no dažu milimetru izmēra var diagnosticēt ar ultrasonogrāfijas metodi. Diemžēl krūts vēža formas ir dažādas. Ne visiem ļaundabīgiem krūts audzējiem ir mezgla forma, pastāv infiltratīvie krūts vēži un piena vadu vēži, ko agrīni nevar diferencēt ar ultrasonogrāfijas metodi. Turpretī mammogrāfijas attēlā ir redzamas agrīnas pazīmes, kas rada aizdomas par šo vēža formu klātbūtni.

Īpaša uzmanība jāpievērš palielinātiem limfmezgliem padusēs, jo tas var būt pirmais redzamais simptoms krūts vēža gadījumā.

Ļoti izplatīta piena dziedzeru slimība ir mastopātija. Tā ir labdabīga krūts dziedzeru saslimšana, kas saistīta ar sievietes iekšējās sekrēcijas dziedzeru, it īpaši dzimumdziedzeru funkcijas traucējumiem. Parasti izmaiņas krūts dziedzeros ir labdabīgas, tikai retos gadījumos tās var pāriet uz kādu no ļaundabīgām krūts slimībām. Ļoti bieži stress var radīt olnīcu disfunkciju, kas savukārt veicina mastopātijas rašanos. Mastopātijai bieži ir psiholoģiskas dabas iemesli- konflikti darbā un mājās, disharmonija seksuālās attiecībās. Par iemeslu mastopātijai var būt arī citu endokrīno dziedzeru darbības traucējumi, piemēram, vairogdziedzera slimības. Mastopātijas gadījumā sievietei ir piebrieduši krūts dziedzeri apmēram nedēļu pirms menstruācijām, kas var būt gan sāpīgi, gan nesāpīgi. Krūtīs tausta neregulārus sabiezējumus un dažāda lieluma un formas mezglus, kas var būt asimetriski abās pusēs. Iespējami izdalījumi no krūts galiem, kas mastopātijas gadījumā ir caurspīdīgi vai dzeltenīgi. Ja šie izdalījumi ir asiņaini vai brūni, tas rada aizdomas par daudz nopietnāku procesu.

Ar mastopātiju sievietes var slimot jebkurā vecumā, biežāk tas ir no 20 līdz 30 gadu vecumam. Šī slimība var skart gan dzemdējušas, gan nedzemdējušas sievietes. Jo vecāka ir sieviete, jo uzmanīgāk jāvērtē izmaiņas krūts dziedzera audos, jo pēc menopauzes vēža risks pieaug.

Mammogrāfijas attēlos mastopātijas gadījumā redz blīvus dziedzeraudus un fibrozas šķiedras, uz šāda fona ne vienmēr iespējams diferencēt kādu citas dabas veidojumu. Tāpēc obligāti ārsts radiologs rekomendē papildus veikt ultrasonogrāfiju, jo ar šo metodi ļoti labi var noteikt dažāda rakstura veidojumus uz dziedzeraudu fona.

Secinājumi ir sekojoši-

1. Šīs abas metodes- mammogrāfija un ultrasonogrāfija neaizstāj viena otru, bet gan papildina.

2. Regulāras krūts dziedzera profilaktiskas pārbaudes ļauj savlaicīgi atklāt krūts dziedzera vēzi un, veicot nepieciešamo ārstēšanu, tiek saglabātas darbaspējas un dzīves kvalitāte pēc saslimšanas.

3. Mans ieteikums- arī jaunām sievietēm reizi gadā veikt profilaktisku piena dziedzeru ultrasonogrāfiju, jo krūts vēzis sākuma stadijās ir nesāpīgs, un ne vienmēr, it sevišķi lielās krūtīs, to var savlaicīgi sataustīt.

Mīlēsim sevi un rūpēsimies par savu un savu tuvinieku veselību!

Ārste radioloģe, Ināra Atteka.