Ultrasonogrāfs atklāj arī muskuļu un locītavu slimības

Ināra Atteka, ārste radioloģe

Ultrasonogrāfija medicīnā ir kļuvusi par efektīvu un stabilu izmeklēšanas metodi. Tā paver iespējas ārstiem ātrāk un precīzāk noteikt diagnozi un veiksmīgāk ārstēt pacientus.

Jau pierasts, ka ultrasonoskopijā var izmeklēt vēdera iekšējos orgānus, vairogdziedzeri, piena dziedzerus, mazā iegurņa orgānus, veikt augļa ultrasonoskopiju, kā arī arī pārbaudīt asinsvadu un sirds veselību. Attīstoties jaunām tehnoloģijām, rodas iespēja veikt arī citus izmeklējumus, piemēram kustību aparāta ultrasonogrāfiju, tas ir, locītavu un muskuļu sistēmas diagnostiku. Ļoti liela nozīme ir ārsta detalizētām zināšanām par anatomiju, tehniku, par artefaktiem, interpretācijai par normālu un anormālu struktūru.

Ultrasonogrāfija ieteicama šādos gadījumos:

* pēc akūtas vai hroniskas traumas,

* locītavu, to saišu un cīpslu akūtu vai hronisku iekaisumu gadījumā,

* sistēmisku slimību, piemēram, reimatoīdā artrīta gadījumā,

* ja ir neskaidras izcelsmes akūtas vai hroniskas sāpes,

* ja ir kustību ierobežojumi,

* ja palielinās locītavu apjoms,

* jaundzimušiem bērniem — ja ir aizdomas par gūžu locītavas attīstības traucējumiem jeb displāziju,

* muskuļu sāpju gadījumā,

* ja palpē veidojumus muskuļu rajonā.

Ultraskaņas diagnostika locītavās dod iespēju jau agrīnā stadijā noteikt iekaisumus un destruktīvas izmaiņas, vizualizēt šķidrumu locītavās. Sevišķi liela nozīme ultrasonogrāfijai ir traumu gadījumos, kad precīzi var diagnosticēt saišu, cīpslu un muskuļu bojājumus. Ātri un pareizi ārstējot pacientu, traumu sekas var būt mazākas.

Viena no komplicētākajām locītavām ir plecu locītava. Tajā kustības notiek trīs plaknēs — vertikālā, horizontālā un sagitālā plaknē. Traumu gadījumā var tikt pārrauta kāda no saitēm vai cīpslām, kas nodrošina pleca locītavas stabilitāti, radot, pirmkārt, sāpes, otrkārt, — kustību traucējumus un ierobežojumus locītavā. Nereti cilvēks šādu traumu neņem vērā un nevēršas pie ārsta, jo kustību traucējumi sākotnēji var nebūt izteikti. Nesaņemot palīdzību, bojājumu vietās veidojas sarētojumi, iekaisumi; pat neliela traumatizācija var radīt pilnīgu šo struktūru plīsumu, un tad ārstēšana ir daudz sarežģītāka nekā tūlīt pēc traumas.

Viena no ceļu locītavas īpatnībām ir tā saucamās Beikera cistas, kas veidojas mīkstajos audos paceles bedrītē, radot pilnuma sajūtu, stīvumu locītavā un, protams, arī sāpes. Laikus diagnosticējot cistu ar ultrasonogrāfu un ārstējot to, var izvairīties no nopietniem veselības traucējumiem, jo Beikera cistas mēdz plīst, radot akūtas sāpes locītas apvidū un apakšstilbā, kā arī sastrutot.

Ar ultraskaņas metodi var spriest arī par ceļu locītavu menisku bojājumiem, kurus nereti nevar diagnosticēt rentgenogrammās.

Ultraskaņas metode svarīgs palīgs ir plaukstas karpālā kanāla sindroma gadījumā. Cīpslu iekaisuma gadījumā, uzkrājoties šķidrumam ap tām, tiek saspiesti asinsvadi un nervi, radot gan stipras sāpes, gan spēka un kustību traucējumus plaukstā līdz pat pilnīgam to notirpumam.

Reimatoīdo artrītu gadījumā locītavu somiņās un to kabatās veidojas dzidrs šķidrums, kas ultrasonogrāfiskajā attēlā redzams kā viendabīgs saturs. Ar laiku tas kļūst biezāks un neviendabīgs, kā arī veidojas kaulu kontūras defekti jeb kaulu erozijas. Ultrasonogrāfijā var redzēt arī garo stobra kaulu un ribu lūzumus.

Traumu gadījumos svarīgi ir noteikt, vai noticis muskuļu plīsums, ko ļoti labi iespējams diagnosticēt ar ultraskaņas metodi. Tāpat — vai ir noticis pilns muskuļa plīsums vai daļējs, un ārsts var vieglāk izvērtēt, vai nepieciešama operatīva iejaukšanās. Var diagnosticēt arī asinsizplūdumus muskuļos vai citos mīkstajos audos.

Ultrasonogrāfija kā pirmā diagnostikas metode ir veicama zīdaiņiem ar aizdomām par iedzimtu gūžas locītavas mežģījumu jeb displāziju. Ar to var ne tikai diagnosticēt šo slimību, bet arī noteikt displāzijas pakāpi, lai izvēlētos pareizo ārstēšanas metodi.